Old Town Swing

Rīgas WCS sabiedrības dalība Old Town Swing’ā sākas piektdien. Inga, Renārs un es, Andris, braucām ar Lux Express autobusu, mūs ik pa brīdim apdzina Mārtiņš ar Ecolines autobusu, pārējie laida ar mašīnām un Linards vispār ar kuģi.

Autobusā sākumā sēžu viens pats, bet vēlāk mani pasauc bariņā pie Ingas un Renāra, kur varu skatīties, kā Inga krāmē kājas uz autobusa tualetes jumta. No turienes ik pa brīdim kāds ritmiski dauzās, bet mēs neliekamies ne zinis.

Tallinā Mārtiņš mums noorganizē Taxify pakalpojumu. Par spīti Merkeles ēnai pār Tallinu un drūmajām megakorķu prognozēm, braucam ātri un bez pauzēm, un par 4.20 eiro esam klāt (atpakaļceļš pirmdien maksāja 3.60, starp citu). Jādomā, ka taksists Taxify aplikācijā atzīmēja Mārtiņu, kā cilvēku, kurš pārvadā dzeltenā jakā tērptas paskaļas meitenes, kuras daudz un labprāt vicina rokas, un eksotiskus kungus, kuri vēlas izmēģināt ātrumkloķi.

Nostalģijas ietvaros taksis mūs pavizina gar Spring Swing mītnes un norises vietām, un pēc minūtēm 10-15 esam uz vietas Tööstuse 47a un tiekam iepazīstināti ar istabu, kurā trīs dienas pavadīsim turpmāko dzīvi. Istaba pārspēj cerības, jo solīto piecu guļvietu vietā mums ir septiņas, pie tam dīvānu var izlocīt samērā divguļamu, un vienā no gultām, kā pierādīja eksperimenti, var augstākā mērā lieliski gulēt trijatā. Tā ka vietas pietiek visiem. Mani personīgi nedaudz kaitina gultas koka rāmis, kurš čīkst pat tad, kad es straujāk samirkšķinu acis, bet pie visa var pierast. Viss pārējais ir vienkārši lielisks, pat putekļu sūcējs, kurš izdevīgā brīdī izskrēja no skapja un uzklupa Ingai.

Dzīvesvieta ir samērā ērta arī no iepirkšanās viedokļa, pirms nodarbību sākuma vēl aizkāpjam uz tuvāko Selver lielveikalu un sagādājam būtisko – ēdienu, dzērienus un baloniņus ar smailijiem, kā arī enerģijas dzērienu pudeles. Tās ir tumšas, no tām var to draņķi izliet ārā un sapildīt iekšā kaut ko veselīgu, piemēram, kumelīšu tēju, un no malas neviens nepateiks, ka tur ir tēja. Festivālos nav glīti dzert tēju.

Laiks doties uz pirmajiem workshopiem, dodamies meklēt Salme Kultuurikeskus kultūras šķūni, kurā notiek festivāls. Šķūnis ir glīts, kolonnas pie ieejas nedaudz atgādina VEF kultūras pili, bet bez mīlīgiem kruzuļiem un košām krāsiņām. Ēkā dominē dzelzsbetons un stingras līnijas labākajās Trešā Reiha arhitektūras tradīcijās. Pie reģistrācijas galda ir pagarāka rinda, cilvēki garlaikojas un grīdu klāj prezervatīvi, jādomā, palikuši no kāda cita pasākuma. Beidzot ir klāt mūsu rinda, dabūjam aprocītes un sacensību numurus.

Galvenā zāle, kurā notiek social dancing un 1.līmeņa plebeju apmācības, drusku mulsina ar kolonnu rindu akurāt pa vidu, bet tās sevišķi netraucēja, telpa kopumā ir pietiekami liela. Vīriešu ģērbtuve ir sevišķi smalka, aprīkota ar klavierēm “Rīga” un mūsu lieldraugu Jakub Jagodzinski, kurš nodarbojas ar sociālo networkingu, gatavodams mazas Mad Dog (vodka, sīrups, tabasko mērce, pirms dzeršanas ir jāgaudo, savādāk neskaitās) dzēriena glāzītes.

Coleen Man, Ibi un Steve Hunt mūs pēc kārtas apgaismo kustību un tehnikas smalkumos, vairāk uzmanības veltot svara pārnešanām un connection lietām, īpaši nepārspīlējot ar trīskāršajiem salto. Pēc triju workshopu sērijas esam gatavi maķenīt uzkost un tad atkal padejot. Salasāmies Tööstuse ielas istabā, kur ēdam un priecājamies, cik daiļi un divtūkstošo gadu periodam atbilstoši ir saposušies Strictly sacensību dalībnieki - Renārs ar savu partneri, Inga, Kristīne, Annija, Linards un Ingus.

Divtūkstošajos gados tie cilvēki ģērbās vairāk nekā ērmīgi, es teikšu. Toties Inga sacensības vinnē ar milzīgu atrāvienu (četras pirmās vietas no sešiem tiesnešiem).

Pēc sacensībām iet vaļā dejošana parastā, no kuras es ap kādiem pusčetriem pārklunkurēju atpakaļ uz numuru. Ielīdu gultiņā, kur, diemžēl, atslēdzos un nogulēju nakts centrālo elementu, kādu patīkamu franču kungu, kurš esot ieradies pie mums un paziņojis, ka francūži ģenētiski nav spējīgi gulēt vienatnē. Kungs tikai ar lielām pūlēm esot pārliecināts, ka viņš būs pasaules pirmais vienskaitlī guļošais francūzis, un izmests ārā no istabas aukstajā ziemeļu naktī.

Nākamais rīts uzaust ar zināmām grūtībām, bet tā ir parasta lieta. Linards ar kuģi ir atvedis lielu daudzumu visai interesantu pīrādziņu, kurus vēlams nedaudz uzcept. Cepeškrāsns mums nav, toties ir tosteris un, ja uz tosteri paskatās no zināma leņķa, tas ir izspļauta cepeškrāsns, ko arī vajadzēja pierādīt. Pīrādziņi īsti negrib nākt laukā no tostera un nevienlīdzīgā cīņā ar Linardu aparāts drusku cieš, tomēr beigās mums ir smalka brokastu uzkoda.

Kamēr mēs niekojamies pa viesnīcu, Ivars pievinnē level auditions un viņam ļauj dejot ar lielajiem bērniem no otrā līmeņa. Pirmā līmeņa palicējiem Coleen Man, Olivier & Virginie Massart un Christopher Dumond & Tara Trafzer mēģina pacelt līmeni un iemācīt kaut ko noderīgu. Man no tā visa palicis atmiņā paņēmiens, kā samainīt rokas, tā dēļ bija vērts dzīties simtiem kilometru, jā.

Padejojam sacensību pirmās kārtas un ir laiks iet pie Aldas ēst īstu ēdienu, kas ir pasta un Linarda pīrādziņi no īstas cepeškrāsns. Iestiprināmies un tad nosacītā cīņā metas finālisti un, kā vēlāk izrādās, dabū kaudzēm medaļu. Ingum pirmā vieta Newcomers, Linardam ceturtā, bet tad viņš sasparojās un kopā ar Anniju dabūja otro vietu. Advanced divīzijā Renāram trešā vieta, un Inga dabūja dejot ar savu Strictly partneri un pirmā vieta rokā.

Balvu pasniegšana tiek pavadīta ar sirsnīgu bļaušanu un gavilēm no Latvijas delegācijas, liekas, ka uz beigām vakara vadītājam Steve Hunt izveidojās samērā labs priekšstats par latviešiem.

Pēc deju sērijas un Mad Dog iedzeršanas es atkal steberēju uz numuru, kur atkal kvalitatīvi atslēdzos. Istabas kolēģi saka, ka esot pēc brīža atnākuši un ar mani sarunājušies, bet manās atmiņās nekā tāda nav. Tallinā laikam tāds gaiss, bojā atmiņu.

Svētdienas rīts uzaust vēl grūtāk un visas pazīmes liecina, ka fests iet uz beigām, Facebook’ā jau ir bildes ar mūsu dejotājiem, kuri izmesti uz ielas ar visiem čemodāniem un izskatās ļoti skumji, arī citu valstu dejotāji atnākuši uz nodarbībām jau gatavi doties uz mājām. Workshopi notiek rāmi un nesteidzīgi, un viss noslēdzas ar jautājumu un atbilžu sesiju, kurā visi atpūšamies un klausāmies, kā deju pasniedzēji zālē un uz skatuves pārrunā sava darba smalkumus.

Tad ir dažu stundu pārtraukums, mēs kopā ar Kristīni, Lindu un Linardu pastaigājam pa pilsētu un apsveicināmies ar slaveno Tallinas kaiju, kura dzīvojas pa skatu laukumu vecpilsētā. Pārtikas tēma kļūst arvien aktuālāka un piestājam pie kāda objekta paņemt pāris saujas ceptu kartupeļu. Tur satiekam Lindas paziņu, kurš, uzzinājis, ka mums te ir deju festivāls un tādas lietas, izsakās, ka mēs festivālā “pārstāvam Latviju”. Protams, ka mēs ar Linardu iebilstam, ka diespas, kādi mēs pārstāvji, neko mēs nepārstāvam, un protams, ka Linda mums pēc tam lasa morāli par to, ka kas tā par izrunāšanos, velns, ziniet, parāvis, nekaitiniet mani un vispār, nedabūsiet kartupeļus. Cieši apņemamies turpmāk pārstāvēt Latviju un lepoties ar to. Dabūjam kartupeļus.

Kartupeļu nav daudz un ēst gribas arvien gaužāk. Kristīnei ir padomā kebabu vieta ar pareizajiem kebabiem, pie tam netālu no mūsu īslaicīgajām mājām un festivāla, soļojam uz turieni. Atrodam tādu nelielu hipsteru kvartālu, saliktu kopā no kravas konteineriem. Viss ir labi, tomēr vakars ir pavēss un kebabu konteiners nepiedāvā siltas iekštelpas. Linda atrisina situāciju, iesoļodama blakus konteinerā un paziņodama apkalpojošām meitenēm, ka mēs no jums nopirksim drusku padzerties un tad ēdīsim savus kebabus pie jums siltumā, un jums tas patiks, skaidrs? Meitenes neuzdrošinās iebilst. Iestiprināmies un tad jau sākas pēdējā sociālās dejas sesija, manuprāt, pati labākā. Viss jau beidzies, nekādu sacensību, nekas nevienam nav jāpierāda, var atslābināties un izklaidēties. Vismaz man tā liekas, un, ko tur lieki kautrēties, dažas dejas sanāca tīri jaukas. Garderobē izdzeras pēdējā Jakuba vodka, pēdējām Mad Dog glāzēm Christopher Dumond spēlē dramatisku pavadījumu uz klavierēm.

Pirmdienas rīts tradicionāli ir sevišķi smags. Brokastīs ēdam visu, kas atlicis, tosteris ir samierinājies ar likteni un cep Linarda pīrādziņus, Mārtiņš meistaro brokastu burrito. Un pēkšņi viss, ir jābrauc prom, taksis ir klāt un festivāls ir beidzies, tas ir mazliet skumīgi. Bez tā visa Tallinā (un drusku arī atmiņā) palika tonnām, megabaitiem joku un smieklu, un jautrības, kura netika pierakstīta, bet bija izcila un teicamas kvalitātes, un no tās jau patiesībā tas festivāls sastāvēja, manuprāt.