Warsaw Halloween

Kā jau visiem lieliem notikumiem pieklājas, gatavošanās Varšavas Halovīna Svingam (WHS) oktobra beigās iesākās labu laiku iepriekš. Precīzus sarakstes datumus augšā neceļot – krietni pirms RSS - tātad vismaz jūlijā. Pamatīga laika rezerve teorētiski paredz lētas autobusa biļetes, precīzu plānošanu un organizāciju. Taču teorija ir teorija… praksē viss beidzās ar lētām autobusa biļetēm, kas “Āāā! Re kur akcija! Ātri visi pērkam!” iespaidā tika iegādātas uz autobusu dienu pirms festivāla sākuma. Uzreiz jāsaka, ka tā bija viena no izcilākajām kolektīvajām lažām, kādā esmu piedalījies, jo pavēra iespējas kārtīgi iesildīties un pozitīvi uzlādēties pasākumam pre-party, kā arī padejot ar… pag, par to nedaudz vēlāk.

Latvijas WCS īpašais piecinieks ar Ingu centrā, Daci un Lindu malās un Andri un mani (Linardu) aizsardzībā naktī no trešdienas uz ceturtdienu pucējās komandtiltiņā pie Daces, lai iekarotu Polijas deju grīdas. Noskaņojušies un novienojošies par pasākuma plānu: “Dance. Eat. Sleep. Repeat.” devāmies 12h garajā ceļā uz Varšavu. Sen nebiju braucis ar starptautisko autobusu un, ziniet – ir labs! Samērā ērta sēdēšana un gulēšana, kafijas, tējas, lokāla mūzika un filmas. Pievienojiet tam vēl jautru kompāniju un tās 12h palido kā nebijušas.

Izkāpuši no autobusa jūtamies tik tiešām kā dienvidos - ir patīkami silts, pilns ar cilvēkiem un var sajust krietni lielāka mēroga pilsētas pulsu – tādu pamatīgu, stabilu… un ar sastrēgumu. Pieredzējušākie no mums, ātri noorientējas un pēc kādas pusstundas vērošanas kā Brauna kustības vadīti baloži apdzen mūsu sastrēgumā stāvošo/braucošo autobusu un vēl pusstundas brauciena esam jau Goclaw-ā, kur satiekam Latvijas WCS pilsonību ieguvušo Jakubu, kas mūs visus + Natāliju no Ukrainas uzņēma savos apartamentos. Jakubs lietām pieiet ar poļu elektronisko pulksteņu rūpnīcas precizitāti un rūpību - ir padomāts ne tikai par guļvietām, gultas veļu, dvieļiem utt., bet arī Halovīna tēmā ieturētām glāzēm, salmiņiem un citām niansēm! Arī visādi citādi vieta ir izcila – ar kebabu ēstuvi un veikalu pāri ielai, kā arī aptieku un zobārstniecību turpat pie mājas – tātad visiem nosacījumiem, lai pasākums būtu episks, pat pie apstākļiem, ja no laimes sāk sāpēt galva un krist ārā zobi!

Savu mājasdarbu jūtos izpildījis labi, jo ienesot virtuvē no Latvijas atvestos negāzētos dzērienus (ūdeni, sulas un tā…) saņemu cieņas pilnas nopūtas no apkārtējiem. Nedaudz ievilkuši elpu pēc garā ceļa, dodamies iestiprināties ar sīriešu kebabu. Komunicējam ar pārdevējiem, šķiet, 5 valodās – poļu, angļu, krievu, ukraiņu un franču – un ir diezgan jautri pavērot izbrīnu darbinieku sejās par šādu ne visai bieži Goclaw-ā sastopamu kompāniju. Atgriezušies mājās ar pilniem vēderiem un iepirkuma maisiņiem sākam gatavoties pre-pārtijam - pārvelc kreklu, maddogs šots, atrodi deju čības, solpica, biki ieveido matus, eu… no kurienes te parādījies Ballantine’s? – apmēram tādā garā divu stundu laikā esam pārsprieduši WCS tenkas par John Lindo un banāniem, nosmējušies līdz viegli sāpošai presītei un pozitīvi uzlādējušies vakaram.

WHS pasākums noteikt Westin viesnīcā, (grūti būtu atrast piemērotāka nosaukuma vietu :) pašā Varšavas centrā. Vieta ir forša un deju grīda laba, katrā ziņā nekur nepārvietojas (kā tas esot bijis pagājušajā gadā). Jau uz pre-party ir ieradušies daudz cilvēku! Pēc sajūtām kādi 200 vismaz, taču zālē vietas ir pietiekoši un var dot vaļā uz nebēdu. Apsveicinos ar pazīstamajām sejām no RSS’a un Old Town’a un aidā! Dejojam, ietusējam, priecājamies – viss kā pre-party pienākas! Sāku lēnām apjaust šī pasākuma mērogu un līmeni – nav šaubu, augstākais, kādā esmu piedalījies – ir pilns ar ļoti labiem dejotājiem un pat vienkārši atpūšoties malā acis no deju grīdas ir grūti atraut. Tā nu vienā brīdī iečillojot un nevainīgi sarunājoties ar Ingu mūsu degunu priekšā uzpeld un sāk dejot Virginie Grondin (kkur fonā tusē arī Maxence Martin). Dziesma beidzas un, pārspriežot redzēto, nepamanu, kā Virginie ir pienākusi pie manis un jautā, vai es gribu dejot? Really, vai es gribu dejot?! :D

Pēc viegla šoka attopos jau ejot uz deju grīdas meklēt spotu. Izmoku kkādu nesakarīgu teikumu, kas varētu skanēt apmēram tā: “Zini… Mani nogalinātu pasniedzēji, ja es tev… Ai, karoč’ dejojam!”. Atmetot visādas skaistās frāzes, par to cik viegli viņa vadījās vai cik brīnišķīgi bija viņas styling-i, teikšu kā ir – lai dejotu ar tik ļoti atšķirīga līmeņa follower-i, vismaz man, bija jāpieliek lielas pūles, lai vispār saprastu, ko un kā darīt. Un te īsti nav runa par satraukumu. Tas, kas notiek tavas (parasti) kreisās rokas galā ir pilnīgs kosmoss, un pirmo dziesmas pusi es dejoju praktiski tikai 4 basic kombinācijas, jo tas kustību daudzums mūzikā ir vienkārši nereāls. Pēc tam, šķiet, atradām kopīgu valodu, kļuva labāk un sanāca pat biki sadejoties. Tāda nu bija mana pirmā un pagaidām vienīgā pieredze dejā ar čempioni! Atliek tikai pateikties par to Ingai, Dacei un citiem par pāragri nopirktajām autobusa biļetēm! Pavisam nopietni!

Atpakaļ pie Jakuba devāmies ap 5iem no rīta, kad jau sāka kursēt pirmie autobusi. Paēdam pirmās brokastis, priecājamies par notikušo un ap 7iem jau šņākuļoju blakus Andrim uz uzpūšamā matrača.

Tīri teorētiski piektdienas rītā biju pieteicies doties gida Jakuba pavadībā tūrē pa Varšavu, taču “ņāāā… varbūt WWII notikumus Polijā atkārtošu citreiz” un izgulējies līdz 13iem brokastoju otrreiz kopā ar savu matrača biedru, uzpūšamās gultas pušelnieku un visādi citādi lielisko un nekrācošo Andri. Laika nav pārmērīgi daudz un jau 15.15 esam ierindā uz Maxence & Virginie “Pumpkin Connection” workshop-u. Kombināciju apmācības diskursā viss griežas ap ķirbjiem un citiem Halovīnu zvēriem, bet efekts tiek panākts – jauna reversed whip variācija un vēl šis tas iemācīts! Visas nodarbības ir 1.5h garas, līdz ar to laiks pietiek, lai tās iedejotu. Nākošais sarakstā Diego & Jessica workshop-s, kurā mācījāmies horeogrāfiju, kam bija jāizskan kādā no vakariem, taču tā tas arī nenotika. Iespējams 1.5h bija par maz, lai to kvalitatīvi iemācītos, bet iespējams, ka arī poļu valodā saucienam: “Še gēēēēēj!” var būt dažādas interpretācijas (btw: “Esmu klāt! Esmu šeit!” portugāļu mēlē). Lai nu kā arī tur būtu, man radās tiešām ļoti labs iespaids par Diego kā cilvēku. Neskatoties uz brazīļa mačo būšanu vai lomas ieņemšanu, viņš ļoti mierīgā un saprotamā veidā centās uzsvērt, cik svarīgi ir neslēpties kkur maliņā, būt apmierinātam ar sevi un pārliecinātam ne tikai dejojot, bet arī ikdienā. Un – surprise, surprise! – viņš ir arī couch… :)

Pēc nodarbībām – žvikt! – atpakaļ mājās, kur jau pilnā sparā sievietes un Jakubs balina sejas, tonē acis, uzkasa matus un… tam visam pa virsu nedaudz soplicas un citu prieku. Ieveļamies iekšā un knapi apavus noāvuši tiekam ierauti šajā grimēšana orģijā, kas vispirms atgādina absolūtu haosu, bet pēc laiciņa sāc saskatīt smalku sistēmu sieviešu makiāža pasaulē. Beigu rezultāts ir lielisks un es kļūstu par ļoti reālistiska paskata zombiju. Mēs vispār esam tāds zombiju pulciņš, atskaitot Ingu, kas ietērpusies Star Trek motīva kleitā vai togā, vai kas tas par apģērba gabalu ellē ir… un Andri, kas ar zili krāsotu sejas apmatojumu ir absolūts Papa-Smurf! Laiks braukt – taksis ir lejā un šovakar ir Strictly! Es un Linda pārstāvēsim zombiju klanu Novice-os, bet Dace ar Jakubu Inter-os. Inga ar Ibi jau pieminētos Start Trek komandierus Advance/All-star divīzijā.

Atbraucam uz Westin, iesildamies, noskaņojamies un esam gatavi dot vaļā! Ik pa liekam jāatceras, ka seju tā baigi nedrīkst ar plaukstu vai dvieli slaucīt un pārāk sadejoties arī no paša sākuma nevajadzētu, bet citādi – viss ideāli. 28 Novice pāri ir sadalīti 2 heat-os, mēs esam pirmajā un pēc sajūtām ir nodejots savā līmenī, kas, kā izrādās, ir fināla cienīgs līmenis. Ja nu kāds vēl to nezin, ar Lindu dejot vispār ir ļoti patīkami un jautri! :) Fināls noteikti paliks atmiņā ar pēdējo deju, kad vairs nav ko zaudēt un var tikai uzvarēt, manā galvā ienāk ideja – davai, taisam dipu! Lindiņa bija citās domās - pēc free-spin un manas rokas piekonektēšanās plecam sekoja tāds jauks, īss, bet ļoti konkrēts žests ar galvu: “M-M!” un anchorsteps, kura laikā man nekas cits neatlika kā pasmaidīt un paraustīt plecus. Iespējams, ka tieši šis teamworks un saspēle mums deva 7. vietu, lai gan kā pierādīja JnJ tas ir tieši aritmētiski vidējais rezultāts mūsu “individuālajiem” panākumiem, tā ka viss loģiski. :)

Zombiju un citu mošķu tusiņš LV grupai turpinājās līdz survival photo, izņemot Andri, kas kaut kur pazuda rītausmai svīstot, kā jau kārtīgam vilkacim vai Papa-Smurfam pieklājas. Atgriežoties mājās satiekam sabēdājušos Jakubu, kam galvu reibinošajā notikumu virpulī vēl bija jārisina attiecību jautājumi. Life is life… un cik nu varēdami mēģinām viņu uzmundrināt, kas sanāk, šķiet, ar mainīgām sekmēm, bet labāk nekā vispār nekā…

Paguļu apaļu stundu līdz 10tiem, tādā pusautomātā sataisos, pabrokastoju pieturā un Andra lieliskajā kompānijā dodos atkal uz Westin. Tur mūsu ceļi šķirās – Andris iet smelties gudrības šī vakara JnJ sacensībām, es smelties iespaidus par Varšavu. Taču iespaidu vietā vispirms sasmeļos pilnas botas ar ūdeni, lietum ne pārāk piemēroto apavu izvēles dēļ. :) Redzēt Polijas galvaspilsētā noteikti ir ko! Varu teikt tikai to pašu labāko par kultūras un zinātnes māju, Vecpilsētas ieliņām, metro, bet par Varšavas universitātes bibliotēkas apzaļumoto jumtu gluži kā parku esmu vispār sajūsmā! Tā nu mierīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem nobumbulēju nodarbības un atgriežos Westin īsti pirms 16iem uz JnJ.

Novice, kā jau pieņemts, ir kuplākā divīzija ar aptuveni … wait for it! … 80 followeriem un 60 leaderiem! Tieši šī iemesla dēļ, lai noskaidrotu labākos ir paredzēti 4 elles loki – prelimi, ceturtdaļfināls, pusfināls un fināls. Prelimos ir 5 heat-i pa 4 dziesmām, es dejoju pirmajā un palīdzu pēdējā. Ceturtdaļfinālā tiek visi leaderi un ir 4 heat-i atkal pa 4 dziesmām. Pusfinālā 2 heat-i pa 3 dziesmām un visbeidzot finālā 3 dziesmas ar vienu partneri. No šādām sacensībām vien var dabūt normāli izdejoties!

Pēc prelimiem sēžot LV komandas okupētajā stūrītī, filozofēju ar pārējiem, kā būtu jādejo finālos… un tad es attopos, ka esmu jau sevi jau ielicis fināla. Par to iesmejam, bet laikam tāds nu bija mans mērķis. Ingai (un Beļģijā esošajam Renāram) par prieku abi ar Lindu atkal esam aizkūlušies līdz Novice finālam, lai gan nevienu reizi JnJ kopā tā arī neuzdejojām.

Finālos ielozējas Marika - meitene no Somijas. Šķiet, ka dejojuši pa visu eventa laiku esam maksimums vienu reizi, katrā ziņā neko konkrētu neatceros. Saku, ka dejošu mierīgi un basicu. Iespējams, ka tieši tas viņu satrauca, jo jau pēc starterstepa jūtu, vēl nebijušas amplitūdas vibrāciju connectionā – meitene ir uztraukusies ne pa jokam. Kaut kā izdzīvojam pirmo dziesmu, šķiet, divas reizes izlecot ārā no ritma… Nākamais ir blūzs. Dejojas labāk un mierīgāk. Blūza laikā pamanu, ka Sean McKeever skatās uz mums, kas vēl vairāk liek saņemties. Pēcāk Dace, kas to visu filmēja, teica, ka viņš esot vismaz minūti acis nenolaidis mūs skenējis, ka pat neomulīgi palicis. Lai nu kā tur būtu, nodejojot pēdējo dziesmu sajūtas ir so-so un cerībām uz kaut ko lielu nav pamata. Beigu beigās 12. vieta no fināla 15 pāriem un vienīgais prieciņš ir Sean iedotā pirmā vieta! :D Bet pietiks par mani – daudz svarīgāks uzdevums ir tagad noteikt, kuru vietu ieguva Linda & Co? Tie, kuriem ar atmiņu un matemātiku viss ir kārībā, jau ir sarēķinājuši, ka tā ir 2. vieta! Un tas vēl nav viss – mūsu komūnā oficiāli ir vēl viens Inter-u followeris! Absolūti pelnīti, ko tur vēl piebilst!

Pēc apbalvošanas kārtīgi nosvinam panākumus un, sacensību nastu no pleciem nometuši, dodamies socialā. Cilvēku ir jūra, un nu jau zāle sāk šķist par mazu. Aizvien biežāk par sevi sāk atgādināt nogurums un ap 2iem atlūstu turpat LV stūrītī uz mīkstā viesnīcas paklāja ar somu spilvena vietā. Pamostos pēc pusstundas it kā kaut ko būtu nogulējis, bet saprotot, ka esmu tikai knapi piemidzi un Ingas nomierināts turpinu atpūsties. Kamēr guļu daudz kas notiek - pirmkārt, tiek pagriezts pulkstenis stundu atpakaļ, kas man ļauj nosnausties biki vairāk, otrkārt, baumo, ka man blakus esot gulējis kāds spēkus izsmēlis followeris, kas man pamostoties jau bija prom un zīmīti tā arī neatstāja. Lietisko pierādījumu trūkuma dēļ man atliek tikai nodot sveicienus šim leģendām apvītajam, nāriņai līdzīgajam, mistiskajam radījumam.

Pamostos tā ap puspieciem, nedaudz vairāk kā 3 stundas nogulējis. Kājas, maigi izsakoties, lupatās un pēc pirmajām kustībām liekas, ka dejošanas vairs nebūs. Taču beigas izrādās, ka nav tik traki un mierīgā režīmā nodejojot 3 dejas esmu atkal kaujas gatavībā. Tālāk seko šī pasākuma otra atmiņā paliekošākā deja.

Ja kādam rodas iespaids, ka pasākuma laikā es lietoju daudz alkohola, tad varu jums atzīties – šad tad tiek iedzerts. Labā ziņa dejošanas un iedzeršanas sakarā ir tā, ka lieliski var just, kad ir gana ņemts uz krūts, jo uzreiz sāk ciest dejas kvalitāte un tad pasākums sāk pārvērsties par kaut ko nebaudāmu… Un, lai gan manā izelpā droši vien būtu krietni virs 0.5 promilēm, salīdzinoši ar followeri – poļu meiteni, kuras vārdu par laimi es neatceros - es biju skaidrs kā katoļu baznīcas stikla vitrāža! Neskatoties uz jaunkundzes vieglprātīgo “Gettin’ it on!” dejas manieri, tas viss šķita saprāta, iereibušas koķetērijas un agra svētdienas rīta situācijai atbilstošu normu robežās, līdz brīdim, kad pēkšņi dejas vidū anchorstep-a vietā mana vidukļa līmenī nez no kurienes lido viņas kreisā kāja… Ar labo roku paspēju to noķert, kaut ko iestilot un laicīgi palaist vaļā, lai varētu uzsākt muzikālajā 1. Taču šāda notikumu secība acīmredzot nebija saskaņā ar manas iereibušās partneres plānu. Jau pēc nākamās kombenes kāja ar Bruce Lee cienīgu vēzienu atkal ir nonākusi manās rokās. Saprotu, ja palaidīšu kāju vaļā, visticamāk nākamais high-kick būs man pa galvu, tādēļ apstulbis viņai jautāju – Un ko man tagad darīt!? Saņemu strupu, bet pārliecinošu atbildi pavēles formā – VELC! Saku, ka negribu, jo ņemot vērā meitenes dvēseles stāvokli, neesmu pārliecināts vai viņa saprot, ko viņa dara… VELC! – atskan vēlreiz no kājas otra gala... OK, OK! Kā teiksi… Pēc samērā sāpīga paskata tipa špagata šļūciena pāri puszālei, jaunkundzei ir gana šīs locītavu mokošās, ekstraordinārās kustības. Palīdzu viņai uzkārpīties augšā un paspēju pajokot, ka esmu tikai Novice, taču šis jau izskatās pēc Intermediate kombenes, uz ko saņemu atbildi – Nē, tā ir no Advance! – un pašapmierinātus ļaunus smiekliņus. Vismaz ar humora izjūtu viņai viss ir kārtībā! Es ļoti ceru… Tad nu arī dziesma pēc pāris taktīm, paldies Dievam, beidzās un šķīrāmies kā draugi.

Atkal nodzīvojamies līdz survival photo, pastaipāmies kopā ar Ingu un uz mājām. Autobusā iet jautri, ierēcot par vakarā sastrādāto. Joku pārpilnajās brokastu sarunās Jakuba virtuvē mums pievienojas Andris un smiekli nenorimst vismaz līdz 9iem, ja ne 10tiem. Nav pat vērts mēģināt atsaukt atmiņā tematus vai konkrētus prikolus, tā visa esence bija tur un tajā mirklī…

Svētdiena kā jau tai pieklājas ir čillīga – nekur nav jāsteidzas, ja nu vienīgi uz workshopiem… Pieceļos ap vieniem un trijos paspēju uz dienas pēdējo nodarbību ar Diego un Jessica. Nodarbība ir forša un vēl vienu reizi tiek atgādināts par, cik svarīgas WCS ir tādas īpašības kā stāja, tehnika, sociālās un starp partneru attiecības/prasmes. Pie tā visa arī piestrādājam un modinām plēsēju (Predator!) sevī.

Pēc nodarbības atlaižos ērtā krēslā pie kafijas tases ar plašu panorāmas skatu uz kustīgajām Varšavas ielām un noķeru saldsēru sajūtu par brīnišķīgi pavadīto laiku WHS. Vēl tikai pēdējais svētdienas tušiņš no kura pirmdienas rītā pa taisno lecam autobusā nu atpakaļ uz mājām.

Vakarā sakrāmējamies, patusējam ar Jakubu, nokavējam pēdējo autobusu, patusējam vēl, sagaidām pirmo nakts transportu un atvadāmies no mūsu lieliskā hosta, kas nu jau izskatās dzīvespriecīgāks. Dejotāju svētdienas vakarā ir nedaudz mazāk. Ik pa laikam kāds atvadās un dodas mājup. Priecājamies, taisām grupiņas kopbildes un socializējamies visos virzienos. Nodejojam līdz brokastīm, kad jau viesnīcas darbinieki sāk krāmēt zāli un gatavot instrumentus grīdu demontāžai.

Diemžēl vai par laimi autobuss uz Viļņu nokavē 3 stundas un pēdējo stundu nākas gaidīt ledainā vējā… Kopumā atpakaļ Rīgā esam ap 3iem otrdienas rītā (kādas 6h vēlāk no paredzētā), paspējot priecēt Viļņas autoostas pasažierus ar WCS paraugdemonstrējumiem. Pateicoties Lindas aktivitātei un sirdi plosošajai vēstulei par nekvalitatīvo transporta pakalpojumu, arī man izdevās atgūt naudiņu par atpakaļceļa biļetēm. Tā ka grēks sūdzēties un nokavētās stundas var pieciest… bet tās jau ir sīkas tehniskas detaļas.

Atmiņas par Varšavas piedzīvojumu ir tik daudz un spilgtas, ka nodot to visu teksta veidā ir teju neiespējami, lai gan centos. Varu tikai būt pateicīgs par superīgo kompāniju un nenormāli pozitīvo enerģiju, kas caurvija mūsu LV piecinieku un līdz ar to visu pasākumu kopumā! Šaubu nav – jūs esat lieliski! Nevaru vien sagaidīt nākošo kopīgo WCS piedzīvojumu!