Warsaw Halloween

Uz Varšavu šogad devās mūsu izcilākie dejotāji (Dace, Renārs) un, kontrastam, es. Pēc ilgas plānošanas un saskaņošanas ar mūsu Varšavas lieldraugu Jakub Jagodzinski, izrēķinājām, ka ceļam jāatvēl 12 stundas, un ar Jakubu tiksimies 14:30. Tāpēc ap diviem naktī mēs piebāzām pusi bagāžnieka ar ūdens pudelēm, Dace sakrāva siltās zeķēs ieautās kājas uz priekšējā paneļa, un bijām gatavi ekspedīcijai.

Ielidojām Varšavā pāris stundas agrāk pirms laika un izrāvām no ofisa Jakubu, kurš mūs aizvadīja līdz savam dzīvoklim. Sakritām atvēlētajās guļvietās, lai mazliet attaptos pirms vakara Strictly sacensībām un sociālajiem dančiem. Gulēju vienā gultā ar Renāru, un, ziniet, varu apstiprināt, ka gultā viņš ir lielisks. Nesper, nekrāc, nemēģina gulēt šķērsām un vispār, aizņem maz vietas, silti rekomendēju. Iepazīstamies ar dzīvokļa biedriem un izklaidējam poļus ar latviešu valodas skanējumu, tā viņiem liekas aplam smieklīga.

Liekas, ka pasākums viesnīcā knapi ietilpst, dejošana ir samērā pašaura, lai gan telpas ir plašas un deju grīda izlikta gan lielajā zālē, gan diezgan plašajā priekštelpā. Lieliska trenēšanās, kā pievērst uzmanību apkārtnei un kontrolēt pārāk plašas deju kustības. Tomēr ar visu uzmanīšanos izdodas sabradāt dažus dejotājus un pēc kontakta ar vienu no manām partnerēm kāds puisis noklibo malā un diezgan ilgi kunkst, kāju saķēris. Nu, tāda ir dzīve.

Pirmajā dienā vairums klātesošo, kā jau pieklājas, ir saposušies baisos un ērmīgos tērpos. Zāles sienas atgādina milzīgas, kopā sastumtas bērnu redeļu gultas un šķiet, ka dejojošā monstru masa ir kādu milzu bērnu vecās, saplēstās un pamestās lelles, kuras aizgultē sarīkojušas nešpetnas rotaļas un jezgu. Pamazām pastiprinās tīri tehniska problēma – no plāksnēm saliktā deju grīda pamazām dezintegrējas un arvien biežāk kāja aizķeras plaisās. Briesmoņi nodejo savas Strictly sacensības un seko dejas parastās, kurās var novērtēt, cik dažādi tomēr ir cilvēki un viņu dejošanas stili. Tad izrādās, ka WHS ir burvīga tradīcija, cienāt dalībniekus ar picām, kuras monstri ar gavilēm aprij. Pēc krietnas izdejošanās ar nakts autobusiem vizināmies atpakaļ pie Jakub un noplīstam gultiņās.

Jack&Jill sacensības vakarā notiek varen raiti, jo organizatoriem izdodas palaist pasākumu divās plūsmās – katrā zāles daļā pa heat’am, abi dejo pie vienas mūzikas (rezultātus var studēt šite: http://scoring.immediate.pl/Results/Index/1012) , pēc tam zāle atkal ir pieejama dejām. Šovakar WHS mūs cienā ar hotdogiem. Man laikam ir kādas astrālas saites ar lielām fāstfūda koncentrācijām, jo gan pie vakardienas picām, gan šodienas hotdogiem es pilnīgi nejauši esmu klāt viens no pirmajiem un mierīgi piestumju vēderu, kamēr pārējie tikai knapi ir pamanījuši pārtikas klātbūtni un uzsākuši mežonīgu cīņu dēļ cīsiņmaizes. Kad hotdogi ir saplosīti, pasākums var turpināties un visi dejo, cik nu viņu nogurušās kājeles var turēt.

Svētdienas rītā cilvēku spēki ir visai izsmelti. Viesmīlīgais Jakubs ir apņēmies vadāt festivāla viesus tūrē pa Varšavu, bet spēkus tūrei visi neatrod, kāda daļa paliek vāļājoties bez pakaļkājām. Pašiem ņiprākajiem Jakubs pastāsta par Varšavas sacelšanos Otrajā pasaules karā un izvadā pa vecpilsētu, kas nav nekāda vecpilsēta, bet gan pēc zīmējumiem atjaunota kopija, jo vecpilsētu minētās sacelšanās laikā nonesuši pa tīro. Jakuba programma ir plaša, bet sāk līt auksts, riebīgs lietus un mēs patveramies šokolādes dzertuvē, kurā arī noslēdzam ekskursiju.

Vakarā ar pēdējiem spēkiem un Soplicas atliekām metamies dejās pa sairstošo grīdu. Trakākie no dejotājiem izpildās All European sacensībās, tad atkal dejo visi. Manos plānos bija padejot līdz kādiem diviem un tad doties uz Jakuba dzīvokli pasnaust pirms ceļa, bet kaut kā sanāca, ka ne nu pasnaudu, nekā. Ap sešiem no rīta dodamies Rīgas virzienā, jo mērķis ir svēts – 18:30 ir nodarbība Dzirnavu ielā un uz to ir jāpagūst.