Swing & Snow

2017.gada 2.-5. februārī Pēterburgā notika Swing and Snow festivāls, uz kuru mūsu dejotāji virzījās pa zemi un pa gaisu. Inga, Dace, Renārs un es (Andris) Rīgas autoostā iekāpām pusnakts autobusā uz Pēterburgu un devāmies pretī nezināmajam, Alda izmantoja aviāciju un laidās uz pasākumu caur lidostu.

Autobusa vadītāji bija pāris apburošu sirmu tēvoču, kuri, likās, savā mūžā bija pārvadājuši visu, ieskaitot pašu velnu, un tas viņus nebija uztraucis ne mazākā mērā. Pretēji manām bažām sēdēšana autobusā bija ērta, kājām vietas cik uziet un Angry Birds autobusa planšetē. Pa ceļam uzstādīju vairākus rekordus un tā izrādījās laba zīme.

Pēc nakts tumsā pavadītas bezgalības nonācām Narvā, kur pirmā robežsargu porcija savāca pases. Autobusa vaditājiem pa abiem kopā bija kādi 200 gadi robežu šķērsošanas pieredzes, un abi savā nodabā ņerkstēja, komentēdami robežsardzes darbu, kurš cik ātri strādā, un kuram ir neprofesionāla sejas izteiksme. Kādai sievietei jāpamet autobuss. “S veščami na vihod!”apmierināti sauc onkuļi un mēs pa bargu dzeloņstiepļu un dzelžu tuneli bumsījamies uz Krievijas pusi.

Krievija kā šitāda ne ar ko sevišķu nepārsteidz, izņemot apdzīvoto vietu nosaukumus, kuri nezkāpēc ir rakstīti gan kirilicā, gan latīņu burtiem. Labticīgi pieņemu, ka nosaukumu plāksnīšu izgatavošana ir brangs valsts pasūtījums. Pēc nākamās pusmiega bezgalības esam klāt – Baltijas stacija. Baltijas stacijā ceļa zinātāji Inga un Renārs mūs aizved pie pareizās 404.maršruta busiņa pieturas, pēc brīža piebrauc kaste uz riteņiem un atkal braucam. Informācijai – busiņa biļete teorētiski maksā astoņdesmit rubļu, bet šoferis paņem septiņdesmit un neķēpājas ar biļetes iedošanu. Ceļš ir garš, gandrīz stundu braucam pa kaut ko līdzīgu Maskavas ielai, tikai reizes divas platāku un daudz, daudz garāku. Beidzot esam klāt, izrāpjamies no autobusa un tūlīt jau satiekam pirmos WCS paziņas, kuri dodas uz tuvējo rimčiku pēc provīzijas. Apskāvieni, prieki un visas labās lietas, kuru dēļ atbraucām uz festivālu.

Viesnīcā esam ap divpadsmitiem, bet mūsu numuri vēl nav gatavi. Toties Alda jau ir iekārtojusies, tāpēc savācamies pie viņas. Es savā neuzmanībā apsēdos uz gultas, kura izrādījās paredzēta laumiņām un citiem bezsvara objektiem. Es neesmu nekāda laumiņa, tāpēc ar krietnu troksni un par lielu sajūsmu klātesošajiem izkrītu gultai cauri. Stulbā lamata... Sastutēju vietās izrautos spraišļus un turpmāk principā sēdēju uz krēsla. Vismaz gulta manā numurā bija konstruēta personām ar svaru un zem manis nesabruka.

Iekrāmējāmies numuros un es devos uz nodarbību pašiem mazākajiem (Newcomer/Novice), kurā pats Bens, ziniet, Moriss, mums rādīja visādas smalkas lietas, kuras, varbūt, kādu dienu, mācēšu atkārtot. Nodarbības ir sadalītas pa dejotāju līmeņiem un mūsu delegācijā ir pārstāvēts viss iespējamais – mēs ar Aldu dzivojamies, tā teikt, pa apakšām, Dace pa vidu un Renārs ar Ingu kaut kur padebešos, tā ka workshopu laikā esam katrs savā zālē.

Vispār, sadzīve ir diezgan parocīgi iekārtota. Mūsu viesnīca “Samson” ir pāris minūšu gājiena attālumā no “New Peterhof” viesnīcas, kurā notiek festivāls un tas ir ērti, jo nevajag visu mantību stiept līdzi un pa rokai ir duša.

Vēl pāris nodarbības un tad var iet uz viesnīcu atpūsties un kaut ko pagrauzt. Es aizeju uz vietējo rimčiku pēc kaut kā dzerama un teikšu, ka alkohola piedāvājums ir skumji stereotipisks – daudz šņabju, daudz alu un viens kaktiņā ierāvies viskijs. Tomēr, gods godam, viskijs liekas īsts un ražots Skotijā.

Vakarā Strictly sacensībās Renārs ar Ingu parāda, kā ir pareizi jādejo West Coast Swing, to visi laikam video noskatījās. Pēc Strictly sākas pati īstā dejošana, no kuras es aizeju samērā drīz (kādos divos?), ar domu, ka es agri celšos un septiņos došos numura cenā iekļautajās brokastīs. Pamodos desmitos un ar labākajiem nodomiem uzbungoju augšā Renāru, kurš ļoti laipni un iecietīgi paskaidroja, ka ir jau paēdis un gulēja tālāk. Tā sākās sestdienas rīts.

Saēdos viesnīcas brokastis un jozu uz nodarbībām, kur kādā brīdī ieradās meitene no pasākuma organizatoru komandas un palūdza, vai līderi nevarētu būt tik jauki un nepieteiktos Newcomer Jack’n’Jill sacensībām. Līderu/followeru attiecība esot tāda, ka sacensības varot ieilgt, kamēr tie pāris līderi izdancinās visas foloveres, tā ka laipni lūgti glābt festivālu. Starp citu, krieviski dejotājus dēvē savādāk – partneris un partnere, nevis līderis un foloveris, kas, pirmkārt, nemaz nav latviski, otrkārt, tur ir smalka nianse lomas definīcijā. Lai gan man mūsu variants patīk labāk.

Lai vai kā, es, būdams palīdzīgs puisis, apņemos glābt festivālu un piesakos sacensībām. Tagad visa Latvijas grupa piedalās – mēs ar Aldu pie Newcomers, Dace – Intermediate un Inga ar Renāru – Advanced līmeņos. Pēcpusdienā visi daiļi sapošamies un esam gatavi uz lietām.

Pirmie dejo Newcomers. Organizācijas jezgā mans numurs kaut kā nav parādījies dejotāju sarakstos, bet Renārs nokārto sīkās nesaprašanās un arī mani paņem pulciņā. Sākas sacensību sērija, nervozējošie dejotāji mīņājas rindā pie zāles durvīm, rindu kārtotājas viņus nepārtraukti apgroza kā sivēnus uz iesma un salīdzina dejotāju dibenus ar saviem sarakstiem. Iesācēji čalo un dīdās uz vietas, advancētākie dejotāji mēģina nomierināties, mētādamies pa visu plašo gaiteni.

Kad visi sacensību trakumi ir beigušies, dodamies uz viesnīcu atvilkt elpu un pamēļot par dzīvi un pasaules iekārtojumu. Diskusija beidzas ap to laiku, kad Facebook tiek publicēta ziņa par “tradicionālo pārsteigumu”, kurš izskatās pēc lielas pudeles. Pudeli man ir jāredz, tāpēc mudīgi dodos uz New Peterhof viesnīcu, kur noķeru pēdējās pārsteiguma piles. Tas izrādās ūdens ar citronu, cukuru un vodku, ļoti jauka limonādīte pieagušajiem.

Atkal iet vaļā sociālā dejošana. Galvenās zāles ventilācija kapitulē uzkarsušās dejotāju masas priekšā. Gaitenis ir nedaudz augstākā līmenī par zāli, jākāpj lejā pa pakāpieniem, un ir sajūta, ka iegrimstu karstā cilvēku zupā. Ilgi tādā grūti atrasties, tāpēc pūtinu kājas gaitenī. Mīkstajā atpūtas krēslā ir interesanti. Pa kreisi Ben Morris māca dejas smalkumus vienam pārim, pa labi Irina Puzanova trenē citu pāri.

Par laimi, ir vēl viena zāle, kurā ir mazāk dejotāju, toties vairāk skābekļa un, manuprāt, labāka mūzika. Tur arī mitinos, līdz kamēr pussešos atnāk pavāri un saka, ka šis, ziniet, ir viesnīcas restorāns un viņi taisīs brokastis, un mums jāiet mājās. Varonīgākie turpina dejot, bet es eju snaust līdz brokastīm, kurās ar prieku satieku nodejotās sejas. Ir sākusies svētdiena.

Svētdienas rīta nodarbības sākumā ir rimtas un nesteidzīgas, bet ar laiku jau iešūpojamies. Man gan liekas, ka esmu gana mācīts, tāpēc pēdējo nodarbību labāk vēroju no sēdvietas.

Tad nodomājam apskatīt ne tikai viesnīcu numurus, bet arī pilsētu, un pastaigājam pa plašo parku pāri ielai. Parks ir apgādāts ar svilpjošu sargonkuli, vienu no Pētera pilīm, daudzām zeltītām statujām un jūru, uz kuras mēs uzkāpjam, jo tā ir sasalusi. Marmora statujas ir iepakotas lauku tualetēm līdzīgās būdiņās, iespējams, ka sals tām skādē.

Festivāls vēl negrib rimties un seko JackPot sacensības. Pēc tām beidzot sākas ordeņu dalīšana un Latvijas delegācija ievāc ļoti pieklājīgu kolekciju, četras zili spīdošas sniegpārslas uz pieciem cilvēkiem, man liekas, ka labākais price/performance rādītājs no visiem. Ingai pat divas balvas (J&J Advanced 2.vieta un Strictly 3.vieta), Renāram Strictly 3.vieta un jūsu padevīgajam man - 2.vieta Newcomers, sajūsmā par kuru es neaizmigu visu ceļu līdz Rīgai.

Visādi skaisti safotografējamies un tad jau var dejot cik vien tīk. Cilvēku ir mazāk, daudzi jau laižas mājās, attiecīgi, skābekļa ir nedaudz vairāk.

Pienāk pirmdiena un pēdējās viesnīcas brokastis. Bija interesanti pēc nezcik gadu pauzes paēst ķieģeļmaizi un leksēt kondensēto pienu no prāvas bļodas, vispār, man patika brokastu piedāvājums. Savācam mantas un var sākties ceļš uz mājām.

Ir kļuvis diezgan auksts un Inga lēkā pa pieturu, sūdzēdamās, ka viņai tūlīt nosals nost viss labākais, kas vien sievietei var nosalt. Beidzot piebrauc apbružāta kaste uz riteņiem, iespraucamies tajā ar visiem čemodāniem un pusmiegā ritināmies uz Baltijas staciju.

Ar visu aukstumu uz ielām ir vairāk ledus, nekā vajadzētu un vienā jaukā brīdī busiņš mūs pamodina, ietriekdamies kāda vieglā autiņa aizmugurē. Šoferis ir tā sanervozējies, ka gandrīz bez tiepšanās atdod visu naudu par biļetēm un mēs veiksmīgi izbēgam no busa, kurš stāv visai dzīvas ielas vidū. Telefons stāsta, ka līdz Rīgas autobusam ir nepilna stunda un četri kilometri, iet ar kājām neliekas prātīgi. Par laimi, avārija notika akurāt pie metro stacijas, no kuras tikai pēc divām pieturām ir Baltijas stacija.

Nepieredzējušam cilvēkam metro iekļūt nav tik vienkārši, tāpēc uzraugonkulis, piezīmēdams kaut ko par lieliem cilvēkiem kā maziem bērniem, palīdz mums tikt cauri viltīgajiem metro vārtiem. Situāciju neuzlabo balss skaļrunī, kuras ievadtekstu mēs nesadzirdam, tikai beigas, kurās balss atvainojas par sagādātajām neērtībām. Braucam tālāk pa trepēm uz pazemi, prātodami, kādas gan varētu būt šīs sīkās neērtības.

Bet nekas īpašs nenotiek un pēc pāris pieturām un obligātās stacijas čemodānu pārbaudes, vai mums tur netīšām nav bumba, esam vajadzīgajā laikā un vietā. Krievijā vispār ir varen daudz visādu uzraugošu cilvēku un kontroles iekārtu. No otras puses, uz mūsu viesnīcu varēja nākt, kas vien vēlas un ieturēt brokastis bez jebkādām problēmām.

Arī atceļā mūs vizina mīlīgs večuks, šoreiz igaunis, kurš man uz latviski uzdoto jautājumu jauki uzsmaida un pastāsta daudz igaunisku vārdu, latviski viņš zinot tikai “labi”. Kvalifikācija liekas pietiekama un uzticam viņam vest mūs mājās.

Narvā robežsargi un šoferi sasveicinās kā seni draugi, tādā ģimeniska atmosfēra, kura mazina drūmo iespaidu no dzeloņdrātīm. Dokumentu pārbaudē parādās arī narkotiku šunelis uniformā, kurš cītīgi izosta visas somas, kaut kas viņam liekas interesanti.

Igaunijas pusē dabūjam ilgi gaidīt, līdz mums atļaus kāpt atpakaļ autobusā. Aplūkojam kādu robežsargu - manu dubultnieku, visai pievilcīgu kungu ar īsu bārdeli un brillēm, izspļauts es, tikai 1,5 reizes lielāks, īsts milzis. Tāds ir riktīgs robežsargs, skrējienā degošu tanku apturēs, mierīgi.

Šoferi nomainās. Par autobusu vadītājiem, liekas, pieņem ļoti mierīgus un pārliecinātus ļaudis. Piemēram, jaunais vadītājs īsti nezināja ceļu mājup, bet tas viņu neuztrauca it nemaz un viss beidzās labi. Ap desmitiem vakarā esam Rīgā un sāga par Pēterburgu ir cauri. Paldies un līdz nākamai reizei!