KIWI fest

Title

Mūsu ceļojums uz Kiwi zemi sākās 5. maijā agri no rīta. Man tas bija ceļojums ar airBaltic piemīlīgo fuker, kurš lido tik zemu kā gaisabalons, un bija gandrīz pustukš, tā ka staipi kājas, uz kuru pusi gribi. Inga un Dace ceļojums sākās vēl agrāk, tehniski vēl nakts laikā, kad viņas drosmīgi un apņēmīgi uzsāka piedzīvojumus ar Ecolines autobusu virzienā no Rīgas autoostas uz Lietuvas lidostu, kas cenu ziņā spēj izkonkurēt mūsu vietējos piedāvājumus. Ecolines solīja eirotripu un labu kompāniiju piedevām, bet es tomēr izvēlējos dārgās ērtības, kuras man solīja, ka iespēšu vēl kopā ar savu ukraiņu draudzeni - Oksanu apskatīt Kijevu tās skaistākajā rakursā, pirms atdodos festivāla straujajam ritējumam.

Kijevā viss diezgan mierīgi un gausi, ja neskaita taksīšu šoferus, kas teju vai gāž no kājām atbraukušos ieceļotājus lidostā un stacijā.

Pilsētā cilvēku samērā daudz, nauda nesaprotama, metro apreibinoši dziļi zem zemes, ēkas lielas, panorāmas skati skaisti, kultūra un māksla kūsā uz ielām, kastaņi zied, strūklakas darbojas, pilsēta gatavojās Eirovīzijai. Mīlētāju tiltiņš - chek, Maidana laukums – chek, skatu laukums – chek, ukraiņu ēdiens – chek, suvenīri mājām – chek.

Izrādās, ka Oksanai ir vēsturnieces bakalaurs, tāpēc tiku pie profesionālas ekskursijas 3,5 stundu garumā ar detalizētu informāciju par gadskaitļiem, vārdiem un uzvārdiem, kas ietekmējuši Kijevas attīstību. Jutos pagodināta, ka man personīgi tikusi ekskluzīva ekskursija 11 km garumā pa pauguraino Kijevas centru. Tad nu sākums brīvdienām daudzsološs un garastāvoklis pacilāts.

Pēc ekskrusijas, kamēr mūsu ceļa somas mierīgi atpūtās metro stacijas mantu glabātavā, mēs devāmies iepirkt pārtikas krājumus tuvākajā supermārketā. Oksana, kā jau pieredzējusi Kiwi festa dalībniece, bija nodrošinājusies ar dažādiem tūristu atribūtiem, lai varētu veiksmīgi pašapkalpoties viesnīcā, nepiemaksājot par tēju, kafiju, vai brokastīm kopumā, jo proti pasākuma vieta atradās Kijevas rajonā, kur tuvākais lielveikals ir pusstundas gājiena attālumā. Tā nu, sabiedēta ar iespēju maksāt nežēlīgi dārgas cenas par pārtiku un dzeramo, arī es tūlīt nodrošinājos ar gurķiem, tomātiem un vietējiem, neredzētiem mīklas izstrādājumiem un nu jau, vieglu sirdi, bet daudz smagākiem nesamajiem, biju gatava sākt festivāla gaitas.

Uz pasākuma vietu no stacijas paņēmām taksi. Tas šķita pat ļoti saprātīgs lēmums, ņemot vērā to, ka uz abām mums tas izmaksāja 6 eiro un jābrauc bija kādas 20 minūtes, bet somas bija 2x vairāk nekā mūs. Taksīši Ukrainā vispār ir pelnījuši veselu nodaļu tūrisma grāmatā. Mūsējais eksotiski grabēja, drošības josta likās nelietota un mūs priecēja brīnišķā ventilācijas sistēma, līdz galam atvērtie logi – nu gandrīz kā kabrioletā :D. Šoferītis veica drosmīgus manevrus starp smagajiem braucamajiem un tā mēs itin drīz, bez aizķeršanās ieradāmies smalkajā pasākuma vietā. Balta viesnīca, smaidīgi sagaidītāji, glauni numuriņi ar dāvaniņām, balkoniņu un elektroniskajām kartēm. Tas viss radīja patīkamu, tīru un relaksējošu gaisotni.

Viesnnīcas teritorijā, zālienā, pie restorāna izmētāti un saintalēti kokos un verandās visādi zvilņi, uz kuriem sakritušas bezformīgās čupiņās pēc garā eirotripa es atradu savas tautietes Ingu un Daci. Bučas, bučas, atkalredzēšanās apskāvieni vēl ar dažiem pazīstamiem festivāla apmeklētājiem un drīz jau reģistrēšanās un pirmās nodarbības. Ātrumā iešmaucu nodarbībā pie zaļākajiem dejotājiem un tur izrādijos ļoti gaidīta, jo nodarbībā pietrūkās foloveru.

Tā arī viss sākās. Un kā jau festivālos tas notiek, tālāk griezās pa riņķi tā, ka ar grūtībām atšķirt varēja dienakts stundas, notikumu secību un ēdienreizes.

Ar laikapstākļiem šis events bija visai svētīts. Nespējām pārstāt sajūsmināties par kokiem ar lapām, jo tādu mūsu zemē vēl tobrīd nebija, un saules peldēm starppasākumu atpūtas brīžos. Saules peldes šķiet visvairāk izbaudīja mūsu Inga, kura tāpēc drīz vien ieguva jaunu iesauku -“Pinkijs”. Saprotams viņas ziemeļnieces āda bija šokā no straujās pārslēgšanās uz vasaras laikapstākļiem, bet vilinājums iesūkt šo visu vasarīgo sajūtu sevī bija pārāk liels, lai ievērotu piesardzības pasākumus ēnā. Inga ļāvās saules peldēm un mēs ļāvāmies un bija grūti pamest zvilņus zālienā, lai pasāktu kaut ko aktīvāku. Tomēr negribējās arī palaist garām festivāla labumus, tāpēc, tomēr, cēlāmies un gājām.

Otrajā pasākuma rītā vadītāji mūs sadalīja pa kastām - prasmīgākos un mazāk prasmīgos dejotājos, piešķirot mums pasākuma aproces dažādās krāsās, pēc kurām bija jāorjentējas workshopa grafikā. Lai tiktu pie vēlētās līmeņa aproces, bija jācīnās uz deju grīdas un man palika tādas divejādas sajūtas saistībā ar šo aktivitāti. Tomēr jāteic, ka pēc sadalīšanās pa līmeņiem, nodarbībās šķirta sabalansētāks apmeklētāju skaits, kas arī bija galvenais šķirošanas mērķis.

Visas trīs zeltenes no Latvijas startēja festivālu deju sacensībās, katra savā līmenī. Godalgas šoreiz tikai Ingai, toties divas un ļoti iespaidīgas: 1)Strictly Open sacensībās ar Philipp Wolff 2. vieta un 2)JnJ sacensībās Advanced līmenī ar Sergey Khakhlev 1. vieta. Nu kā lai te neplīst no lepnuma par savu skolotāju?!

Sestdienas lielākā izdošanās, manuprāt, bija vietējo dejotāju šova pasākumi - ukrainas wcs dejotāju horiogrāfija un skolotāju priekšnesumi, kurus labprāt skatījos atkārtoti arī ierakstā.

Man personīgi visvairāk patika svētdienas ballīte, kas bija ar tematiku “Roks”. Pasākumā bija kvalitatīva dzīvā mūzika. Dejotāji mākslīgi tetuvējušies, draudīgos un gandrīz helovīnīgos kostīmos, jau atslābuši pēc apbalvošanas spriedzes, dejoja jo sirsnīgi.

Svētdien baudīju vakariņas restorānā kopā ar savu istabiņas biedreni, ukrainieti Anju un Jakubu no polijas. Gardā zupa un milzīgais šokolādes kūkas gabals deva spēkus dejot neapstājoties līdz brokastīm. Kafeinīcā ar Jakubu pārrunājām, kāds viņaprāt ir Kiwi festa veiksmes stāsts, jo viņš apgalvoja, ka tas ir viens no viņa mīļākajiem wcs eventiem, un viņš atklāja, ka viņam vislabāk patīk tieši dejojošā publika, kura deju grīdu nepamet līdz pat agram rītam un Kiwi festā skolotāji daudz vairāk socializējot ar saviem skolēniem arī ballītēs. Tiešām jāpiekrīt, ka diezgan liels skaits cilvēku šajā eventā izturēja visas nakts ballītes līdz slēgšanai, droši vien pateicoties tam, ka viesnīca ir tik aizsniedzamā attālumā. Par skolotāju aktīvu sociālizēšanos es gan ne visai varu spriest, bet varbūt tas vairāk jūtams privātajos pasākumos, ar kuriem arī slavens Kiwi fests.

Kiwi festu raksturo daudzie, tā saucamie “Roomparty” pasākumi, kas notiek viesnīcu istabiņās vakara gaitā. Tur protams ir savi tusiņi, par kuriem zin vien tie, kurus uzaicina. “Tu brālību” sadzeršana un integrēšanās vienam otra apartamentos šķiet lielai daļai festivāla dalībnieku bija neatņemama sastāvdaļa. Arī mūsu meitenes - Dace un Inga bija ierautas šajā festivāla aizskatuves pasaulē un tikai brīžiem, kā tādi undergraund iemītnieki parādījās uz kopīgās deju grīdas.

Stāsta, ka mūsu meitenes jau ceļā no lidostas noskatījuši kādi visai mutīgi franču zēni, no kuriem dažs labs no angļu valodas “ne bū, ne mē…” . Bet, laikam jau, šie zēni prata sašarmēt mūsu meitenes ar savu tiešumu un humora dzirksti. Tā kā izpelnijās mūsu meiteņu kompāniju savā roomparty. Runā, ka franči katru dienu uz vietējo bagātību krātuvi rajonā devās ar čemodānu - iepirkt uzmundrinošās dziras. Tad nu atklājās, ka nav gluži tā, ka pārtiku nevarētu atrast arī viesnīcas tuvumā. Mēs arī gājām ievērtēt vietējo krājumus un tā bija īsa, iespaidiem bagāta ekskursija, kura palīdzēja vairāk iepazīt Kijevu no cita skatu punkta.

Festivālam ir vēl divas papildus daļas, uz kurām šoreiz neiespējam būt: partybuss un ballīte uz kuģīša. Šie pasākumi norisinās pirms un pēc oficiālajām festivāla daļām un par tiem arī ir lieliskas atsauksmes no zinātājiem.

Vispār pēc šī festivāla man ir laba pēcgarša. Priecājos, ka izmantoju izdevību tur būt! Priecājos, ka biju ekskluzīvas kompānijas daļa! Priecājos par dejošanas pieredzi! Priecājos, ka piedalījos sacensībās! Priecājos, ka atkal ieguvu jaunus wcs biedrus un tiku sačubināties ar dažiem senajiem deju biedriem/drēm! Priecājos, ka Rīga ir tik skaista un tīra pilsēta 😉, ko vari novērtēt pēc pavazāšanās pa Kijevas attālāko rajonu! Priecājos, ka mums ir wcs ģimene Latvijā, kurā es jūtos kā savējā un kuras daļa ir arī cilvēki no citām zemēm, kurus ir iespēja satikt šādos eventos!

Kad atgriezos mājās, vīrs man jautāja, vai nu būšu atdejojusies? Es atbildēju, ka šādi pasākumi tikai dod vēlmi dejot vēl vairāk! Vai ne? ;)